Smagas sāpes ceļgalā nozīmē, ka locītavā ir problēmas. Ceļa locītavas īpatnība ir tāda, ka tā nes galveno slodzi kustību un fizisko aktivitāšu laikā, tāpēc tā bieži tiek traumēta. Skarto celi ir grūti salabot, tāpēc ir ļoti svarīgi veikt pasākumus, lai nekavējoties novērstu sāpju cēloni.
Galvenie iemesli
Sāpju cēloņi ceļgalā var būt:
- Traumas (akūtas traumas). Tie ir visizplatītākais iemesls. Tās rodas pēc spēcīga trieciena, locītavas pārmērīgas saliekšanas un strauja kritiena uz tā. Mehāniskas traumas gadījumā tiek atzīmētas asas sāpes, pietūkums, var rasties tirpšanas sajūta, nejutīgums, var mainīties ādas krāsa locītavas zonā.
- Artroze (gonartroze) – Tā ir locītavu audu iznīcināšana. Gonartroze var būt primāra un sekundāra. Primārais skar gados vecākus cilvēkus, bet sekundāro – traumu sekas vai ir citu slimību (piemēram, reimatoīdā artrīta) komplikācija. Simptomi: sāpes un stīvums locītavā. Ar ilgstošu gonartrozi kustība locītavā var kļūt neiespējama.
- Artrīts (gonartrīts) - iekaisuma slimība. Atšķirīgās pazīmes: sāpes, kas pastiprinās kustībā, locītavas izmēra palielināšanās, paaugstināta temperatūra skartajā ceļgalā un dažreiz apsārtums.
- Meniskopātija – meniska bojājums, kas izpaužas kā asas sāpes. Pareizas ārstēšanas trūkuma gadījumā ir iespējama pāreja uz hronisku formu, kā rezultātā attīstās osteoartrīts.
- Asinsvadu slimības. Ceļa locītavu apgādājošo artēriju tromboze vai embolija (bloķēšana) noved pie locītavas skrimšļa osteonekrozes, kas padara neiespējamu staigāšanu. Nav efektīvas osteonekrozes ārstēšanas metodes. Tiek veikta skartās locītavas endoprotezēšana.
- Periartrīts ir locītavas kapsulas un to aptverošo audu iekaisums. Ar periartrītu sāpes tiek novērotas ceļa locītavas zonā bez skaidras lokalizācijas. Periartrīts visbiežāk ir pēctraumatiska komplikācija.
- Bursīts ir sinoviālā bursa (bursa) iekaisums. Bursītu var izraisīt locītavas pārmērīga slodze, infekcija vai ievainojums. Ar šo slimību ir stipras pastāvīgas sāpes, bet tiek saglabāta pārvietošanās brīvība.
- Tendinīts – Tas ir saišu un cīpslu iekaisums. Simptomi ir pietūkums un sāpes skartajā zonā. Tie pastiprinās, saliekot un iztaisnojot ceļus. Ilgstoši tendinīta simptomi norāda uz tendinozi.
- Beikera cista – tā ir komplikācija pēc traumas, gonartrozes vai hemartrozes. Beikera cista ir locītavas šķidruma uzkrāšanās popliteālajā bursā. Patoloģiju raksturo sāpes, saliekot ceļu, un diskomforta sajūta kustības laikā. Lai izvairītos no sarežģījumiem, tupēt nav ieteicams.
- Kāju kaulu osteomielīts ir strutojoša ar infekciju saistīta slimība, kas ir hematogēna osteomielīta, atklāta lūzuma vai pēcoperācijas komplikācijas sekas. Visbiežāk stafilokoki darbojas kā infekcijas izraisītājs.
Sāpju veidi
Ir šādi ceļa sāpju veidi:
- Kad tupus. To parasti izraisa locītavu slimības, vīrusu infekcijas, fiziskās aktivitātes trūkums un nepareizs uzturs. Redzams sportistiem. Ja tupējot sāp ceļi, tad vingrinājumi jāpārtrauc. Ja Jums ir ilgstošas vai biežas sāpes, jums jākonsultējas ar ārstu.
- Saliecot kājas. Šī ir viena no visbiežāk sastopamajām locītavu problēmām. To novēro pie Osguda-Šlatera slimības, saišu un meniska bojājumiem, Beikera cistas, infekcioziem bojājumiem u.c. Ja rodas sāpes, jāierobežo kājas slodze, jāatsakās no sporta, jāvalkā ērti ortopēdiski apavi.
- Pēc skriešanas. Saistīts ar tādām slimībām kā artroze, bursīts, sinovīts uc Šajā gadījumā locītavas normāla darbība apstājas, un pie lielas slodzes tā sāk sabrukt. Ir nepieciešams veikt šo slimību savlaicīgu ārstēšanu, pretējā gadījumā ir iespējams pilnīgs motorisko funkciju zudums.
- Crunch. Ja kustībā nav pietūkuma, sāpju vai stīvuma, tad nav ko baidīties. Taču šo simptomu var izraisīt bīstama slimība – osteoartrīts, kas bojā locītavas skrimšļus un izraisa stipras sāpes. Ir ļoti svarīgi sākt savlaicīgu šīs slimības ārstēšanu.
Diagnostika
Sāpju cēloni var noteikt šādos veidos:
- Vispārējā asins analīze. Ļauj identificēt anēmiju, leikocitozi utt.
- Bioķīmiskā asins analīze. Nosaka urīnskābes palielināšanos podagras gadījumā.
- Rentgena izmeklēšana. Šī metode ļauj noteikt kaulu audu patoloģiju. To lieto lūzumu, osteomielīta un osteoartrīta diagnosticēšanai. Rentgena pētījumi tiek papildināti ar datortomogrāfiju (CT). Meniski, saites, bursas un citi mīkstie audi nav redzami rentgena un CT skenēšanas laikā.
- MRI (magnētiskās rezonanses attēlveidošana), NMRI (kodolmagnētiskās rezonanses attēlveidošana). Šis ir mūsdienīgs pētījums. Ar tās palīdzību tiek diagnosticēta locītavas mīksto audu patoloģija (menisci, saites utt.).
- Punkta kaula biopsija. To veic, ja ir aizdomas par osteomielītu vai kaulu tuberkulozi.
- Artroskopija. To veic gan diagnostikai, gan ārstēšanai, piemēram, ar meniska traumu.
- Ultraskaņa (ultraskaņas izmeklēšana). Šis ir skrīninga pētījums, ko veic, ja ir aizdomas par traumatiskiem ievainojumiem, osteoartrītu, meniska slimībām u.c. Ultraskaņas rezultāti ir jāpārbauda ar rentgenogrāfiju (CT) un/vai MRI.
Ārstēšana
Ārstēšanai jābūt visaptverošai un jāietver gan konservatīvas metodes, gan ķirurģiska iejaukšanās. Apskatīsim tos tuvāk:
Konservatīvās metodes
Paasinājuma laikā ārstēšanai vajadzētu mazināt sāpes un pietūkumu, un pēc tam atjaunot normālu locītavu kustīgumu. Pirmajā reizē pēc traumas nav ieteicams pārvietoties bez palīdzības.
Ārstēšanas pamatā ir pretiekaisuma terapija. Tas ietver šādu zāļu lietošanu: nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, pirazolona atvasinājumi, indoletiķskābes atvasinājumi, oksikāmi, glikokortikoīdi.
Lai stiprinātu imūnsistēmu, tiek noteiktas šādas procedūras: krioaferēze, plazmaferēze, hemosorbcija, plazmas filtrēšana, imūnstimulatori.
Konkrēto medikamentu un ārstēšanas metodi izvēlas ārstējošais ārsts.
Konservatīvā ārstēšana ietver arī ledus kompreses uz bojātās vietas sāpju mazināšanai vai karstās kompreses, lai uzlabotu asins mikrocirkulāciju.
Hemartrozes gadījumā tiek caurdurta locītava un izvadītas asinis, kas sakrājušās traumas dēļ.
Konservatīvā ārstēšana ietver arī fizioterapeitiskās metodes: masāžu, ārstniecisko vingrošanu un spa ārstēšanu. Ja nepieciešams, ārsts nosaka īpašu diētu ar ierobežotu kaloriju daudzumu.
Hondroprotektorus izmanto, lai barotu skrimšļus un samazinātu destruktīvos procesus.
Visizplatītākās fizioterapeitiskās metodes ir magnētiskā terapija, lāzerterapija, krioterapija un akupunktūra.
Gonartrozei izmanto īpašus apavus un ceļgalus - ortozes. Šie apavi palīdz normalizēt gaitu, un ceļgalu spilventiņi fiksē sāpošo locītavu.
Ķirurģiska iejaukšanās
Ja pēc konservatīvas ārstēšanas nav iespējams sasniegt nepieciešamo locītavas stabilitāti, ir indicēta ķirurģiska iejaukšanās.
Visizplatītākās ķirurģiskās metodes ir artroskopija un endoprotezēšana.
Artroskopija ir metode, kas ļauj mazināt sāpes locītavā un palielināt tās kustīgumu. Šī ārstēšanas metode ne tikai novērš pamata slimību, bet arī ļauj ievadīt locītavu dobumā zāles, kas vājina iekaisuma procesus.
Ārsta padoms
Izteiktu ārstniecisko efektu 2. un pat 3. stadijas osteoartrīta gadījumā nodrošina hialuronskābes preparāti, kurus ievada intraartikulāri. Hialuronskābes ieviešana tiek uzskatīta par alternatīvu endoprotezēšanai, ja tas nav iespējams terapeitisko kontrindikāciju dēļ. Šī ir medicīniska procedūra, un tai ir kontrindikācijas.
Tehnika tiek izmantota šādām problēmām:
- menisku un skrimšļu bojājumi;
- saišu plīsums;
- svešķermeņu klātbūtne locītavā;
- reimatoīdais artrīts;
- intraartikulāri lūzumi.
Pēcoperācijas rehabilitācijas periodā ieteicams stingri ievērot medicīniskos ieteikumus, veicot ārstniecisko vingrošanu, izvairoties no nepamatoti agrīnas ekstremitātes slodzes.
Endoprotēzes nomaiņa (artroplastika) ir operācija, kurā bojātās ceļa locītavas daļas tiek aizstātas ar mākslīgo implantu (endoprotēzi).
Vairāk nekā 95% endoprotēžu, kuras tiek uzstādītas obligātās medicīniskās apdrošināšanas ietvaros 10-15 gadus un pēc tam jānomaina. Mūsdienās ne visos reģionos endoprotēzes nomaiņu, atšķirībā no primārās operācijas, var segt ar obligāto medicīnisko apdrošināšanu. Ne visiem pacientiem ir iespēja veikt atkārtotu operāciju pēc 10-15 gadiem kardiovaskulāro un citu somatisko risku dēļ. Tāpēc nav jāsteidzas ar endoprotezēšanu. Es iesaku ķerties pie šīs operācijas tikai tad, kad visas pārējās ārstēšanas iespējas ir izsmeltas.
Endoprotēžu nomaiņa tiek veikta, ja ar konservatīvām metodēm un artroskopiju nav iespējams atjaunot ceļa locītavas nesāpīgu funkciju. Pēc endoprotezēšanas iespējamas strutainas komplikācijas. Lai tos novērstu, tiek parakstītas antibiotikas. Pēc endoprotezēšanas nepieciešama ilgstoša pacienta rehabilitācija (līdz 6 mēnešiem).
Tautas aizsardzības līdzekļi
Tautas aizsardzības līdzekļi var būt noderīgi sāpju mazināšanai, taču tie jāveic paralēli tradicionālajām ārstēšanas metodēm.
Lietojot tautas līdzekļus, noteikti jākonsultējas ar ārstu.
Apskatīsim dažas populāras metodes:
- Ziede. Sāpēm ceļgalos sagatavo 1 ēd.k. l. asinszāles un 2 ēd.k. l. pelašķi, tos sasmalcinot. Ūdens peldē izkausē 1 ēdamk. l. vazelīns. Zāli ielej karstā vazelīnā un samaļ līdz gludai. Ar šo ziedi naktī jāierīvē sāpošie ceļi.
- Maisījums uz rudzu sēklu bāzes. Jāņem 250 g rudzu sēklu, aplej ar 2 litriem ūdens un jāuzvāra. Pēc tam, kad maisījums ir atdzisis, to filtrē un 500 g degvīna, 1 kg medus, 3 tējk. bārbeles sakne. Maisījumu rūpīgi samaisa un atstāj uz 21 dienu tumšā vietā. Maisījumu ieteicams lietot 3 ēd.k. l. pirms ēšanas. Ārstēšanas periodā jums jāizdzer 9 litri maisījuma.
Ja jums ir sāpes ceļgalos, nav pamata panikai. Taču, ja sāpes nepāriet ilgstoši, noteikti jākonsultējas ar ārstu. Tas ļaus izvairīties no daudzām nepatikšanām.